Rakstnieka Egīla Ventera (1964) stāstu izlasi “Poseidona galva” veido astoņi īsprozas darbi, kas sarakstīti laikā no 1987. līdz pat 2017. gadam, taču tie sakārtoti atpakaļejošā laika secībā. Var sacīt – Laiks ir visu stāstu galvenais varonis.

E. Ventera stāsti ir proza, kuru gribas nosaukt par “aisberga” tipa literatūru – tajā par būtisku satura komponentu kļūst zemteksts, citiem vārdiem izsakoties, – tas, kas nav uzrakstīts, bet tikai nojaušams, tāpēc darbus raksturo intriģējoši paradoksi. Stāsti lielākoties saistīti ar kādu traģisku – daļēji vai pilnībā kriminālu – notikumu. Šos īsprozas darbus vieno arī mūžsenā tēma – mīlestība, kaut gan autors stāsta galvenokārt par mīlestības trūkumu. Taču galvenais stāstos ir tas, kas atrodas aiz sižeta, – tēlu izjūtas, domas, savstarpējās attiecības un – pāri visam – attiecības ar Laiku kā visa spoguli, atstarotāju un izgaismotāju. Prozas ritms un meistarīgā valoda rada tekstā valdzinošu, pārsteidzošu poētisku muzikalitāti, jo tajā ārkārtīgi nozīmīga ir noskaņa, nevis vienīgi kailais, izlasāmais saturs.

No paša sākuma līdz pašām beigām Atlantīda pakļāvās dievu un cilvēku gribai: tapa, uzplauka un pazuda, atstājot vien skaistāko mītu cilvēces vēsturē. Kopš brīža, kad pār Atlantīdu sakļāvās okeāna viļņi, cilvēce sapņo par brīnišķo vietu, kas bija, un mēģina saprast, kāda tā ir.
“Atlantīda, kāda tā ir” vienlaikus ir romāns, mīts, poēma un prāta spēle.

Egīls Venters (1964) raksta, rūpīgi izvēloties katru vārdu, šķiet, viņš tos aplūko un apgroza pirkstos, pirms uzliek uz papīra un atdod mums lasīšanai. Viņa darbi ir ietilpīgi, daudzslāņaini un aktuāli. Tie paģēr domājošu lasītāju, bet ir dāsni arī pret patērniecisku prātu.

Līdz šim iznākuši E. Ventera darbi: “Melnā sērija” (1992), “Melanholijas skaidrojošā vārdnīca” (2000), “Āgenskalns” (2004), “Radio Luxembourg” (2007), “Zemeslēkts” (2010), “Mainīgā intervence” (2012).

MAINĪGĀ INTERVENCE 2012


ZEMESLĒKTS 2010


RADIO LUXEMBOURG  2007


ĀGENSKALNS 2004


MELANHOLIJAS SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA 2000


MELNĀ SĒRIJA 1992



ATLANTĪDA, KĀDA TĀ IR

 ZVAIGZNE ABC, 2015

Debesis teica: „Man ir zibeņi, kas bez kājām nokāpj uz zemes." Un zeme atbildēja: „Man ir žēlastība, kas paceļas debesīs bez spārniem.”

 Dvīņi pamodās un baiļpilnām acīm skatījās laukā pa viesnīcas logu. Loga rāmī kā televizora ekrānā rādīja posta ainu, milzu paisumu – šo Mēness instrumentu – tas kā lēna milzīga upe aiznesa tūkstošiem māju, fermu, greznās augstmaņu pilis un pārvērta tās mūžīgās piramīdas ceļa stabiņos.

Vaskaram izdevās dvīņus nomierināt: viņi noticēja, ka to visu sarīkojis Mistors, galma specefektu dievs.

Meitene klusēja, bet zēns pie sevis noteica: patikt jau mums patīk, tikai mazliet bail...

Tā ir spēle, Vaskars iesaucās. Es, teiksim, nebaidos NEMAZ.

Viņš tiešām jutās labāk, bērnu priekšā tēlojot nemirstīgo dievu, Salas dibinātāju. Viesnīcas vestibilā viņš bravūrīgi pieprasīja laivu, bet tā kā visu personālu bija aprijis ūdens, Vaskars iesēdināja dvīņus garāmpeldošajā vannā un viņi devās ceļā, pirms viesnīcu un visu salu aprija kādas citas pasaules sūtīts milzu vilnis – lielāks par visaugstāko no Salas celtnēm - 828 metrus augsto piramīdu.

 xxx

Kad, cīnoties ar satrakoto okeānu, zuda spēki, Vaskars dvīņiem izstāstīja līdzību par zivi.

Bērniem šī līdzība īsti nepatika – zibeņi bija pārāk spoži, pērkons pārāk dusmīgs un desmit metrus augstie viļņi padarīja slapjas viņu drēbes un kājas.

Būtu labi, zēns sacīja, ja tu liktu Mistoram pārtraukt šos specefektus. Tāpat mēs nevēlamies, ka tu pārvērties par zivi – kaut vai uz laiku.

Vaskars atvēra muti, lai atbildētu, bet šajā mirklī viņam sejā trāpīja vilnis un piedzina plaušas pilnas ar ūdeni.

Tad viņš nudien pārvērtās par zivi un nokļuva iekšpusē. Tur bija neizmērojami liels laimes okeāns. Izgaisa viss, kas viņu nomocīja un darīja bažīgu. Tas viss bija tikai un vienīgi spēle. Laime bija iekšā.

Pēkšņi Vaskars-zivs atdūrās pret stikla sienu.

Viņš peldēja uz visām pusēm, tomēr ikreiz atdūrās pret neredzamu šķērsli.

Tās bija akvārija sienas.

Viņš bija nokļuvis strupceļā.

 xxx

Kāda Amerikas indiāņu cilts okeāna krastā reiz atrada divus bērnus – zēnu un meiteni. Tā vēsta leģenda.

Tajā vasarā valdīja ilgstošs sausums, un itin visi domāja, ka Atlantīdu piemeklēs bads. Tomēr neviens nedomāja, ka sala okeāna vidū ņems tik šausmīgu galu.

Tas nudien bija brīnums, ka atradās šie divi, kas izglābās. Tie bija dievu bērni; parastiem ļaudīm nebija tik baltas ādas krāsas.

Zēns un meitene izauga indiāņu vidū un kļuva par cilts vadoņiem. Tomēr skaidrās naktīs viņi skatījās uz Mēnesi. Dvīņi sadevās rokās un gaidīja kādu zīmi, kādu vēstuli no tās brīnišķīgās bērnības pasaules, kas bija nogrimusi uz visiem laikiem – kaut viņi to nezināja. Bērni bija pārliecināti, ka kādu dienu pēc tiem ieradīsies tēvs un māte. Viņi lūkojās ūdeņos, gaidot, kad Vaskars no zivs atkal pārvērtīsies par cilvēku un aizvedīs viņus mājup.

Sirdī viņi juta savādu smeldzi, tādas kā tāluma sāpes.

Kamēr šīs jūtas bija dzīvas, dzīva bija arī Atlantīda.

Atlantīda, kāda tā ir.

 .