Rakstnieka Egīla Ventera (1964) stāstu izlasi “Poseidona galva” veido astoņi īsprozas darbi, kas sarakstīti laikā no 1987. līdz pat 2017. gadam.
LŪNAS IMPĒRIJAS HRONIKA
2021
“Atlantīda, kāda tā ir” vienlaikus ir romāns, mīts, poēma un prāta spēle.
MAINĪGĀ INTERVENCE 2012
ZEMESLĒKTS 2010
RADIO LUXEMBOURG 2007
ĀGENSKALNS 2004
MELANHOLIJAS SKAIDROJOŠĀ VĀRDNĪCA 2000
MELNĀ SĒRIJA 1992
ATLANTĪDA, KĀDA TĀ IR
ZVAIGZNE ABC, 2015
Debesis teica: „Man ir zibeņi, kas bez kājām nokāpj uz zemes." Un zeme atbildēja: „Man ir žēlastība, kas paceļas debesīs bez spārniem.”
Dvīņi pamodās un baiļpilnām acīm
skatījās laukā pa viesnīcas logu. Loga rāmī kā televizora ekrānā rādīja posta
ainu, milzu paisumu – šo Mēness instrumentu – tas kā lēna milzīga upe aiznesa
tūkstošiem māju, fermu, greznās augstmaņu pilis un pārvērta tās mūžīgās
piramīdas ceļa stabiņos.
Vaskaram izdevās dvīņus nomierināt:
viņi noticēja, ka to visu sarīkojis Mistors, galma specefektu dievs.
Meitene klusēja, bet zēns pie sevis
noteica: patikt jau mums patīk, tikai mazliet bail...
Tā ir spēle, Vaskars iesaucās. Es,
teiksim, nebaidos NEMAZ.
Viņš tiešām jutās labāk, bērnu priekšā
tēlojot nemirstīgo dievu, Salas dibinātāju. Viesnīcas vestibilā viņš bravūrīgi
pieprasīja laivu, bet tā kā visu personālu bija aprijis ūdens, Vaskars
iesēdināja dvīņus garāmpeldošajā vannā un viņi devās ceļā, pirms viesnīcu un
visu salu aprija kādas citas pasaules sūtīts milzu vilnis – lielāks par
visaugstāko no Salas celtnēm - 828 metrus augsto piramīdu.
Kad, cīnoties ar satrakoto okeānu, zuda
spēki, Vaskars dvīņiem izstāstīja līdzību par zivi.
Bērniem šī līdzība īsti nepatika –
zibeņi bija pārāk spoži, pērkons pārāk dusmīgs un desmit metrus augstie viļņi
padarīja slapjas viņu drēbes un kājas.
Būtu labi, zēns sacīja, ja tu liktu
Mistoram pārtraukt šos specefektus. Tāpat mēs nevēlamies, ka tu pārvērties par
zivi – kaut vai uz laiku.
Vaskars atvēra muti, lai atbildētu, bet
šajā mirklī viņam sejā trāpīja vilnis un piedzina plaušas pilnas ar ūdeni.
Tad viņš nudien pārvērtās par zivi un
nokļuva iekšpusē. Tur bija neizmērojami liels laimes okeāns. Izgaisa viss, kas viņu
nomocīja un darīja bažīgu. Tas viss bija tikai un vienīgi spēle. Laime bija
iekšā.
Pēkšņi Vaskars-zivs atdūrās pret stikla
sienu.
Viņš peldēja uz visām pusēm, tomēr
ikreiz atdūrās pret neredzamu šķērsli.
Tās bija akvārija sienas.
Viņš bija nokļuvis strupceļā.
Kāda Amerikas indiāņu cilts okeāna
krastā reiz atrada divus bērnus – zēnu un meiteni. Tā vēsta leģenda.
Tajā vasarā valdīja ilgstošs sausums,
un itin visi domāja, ka Atlantīdu piemeklēs bads. Tomēr neviens nedomāja, ka
sala okeāna vidū ņems tik šausmīgu galu.
Tas nudien bija brīnums, ka atradās šie
divi, kas izglābās. Tie bija dievu bērni; parastiem ļaudīm nebija tik baltas
ādas krāsas.
Zēns un meitene izauga indiāņu vidū un
kļuva par cilts vadoņiem. Tomēr skaidrās naktīs viņi skatījās uz Mēnesi. Dvīņi
sadevās rokās un gaidīja kādu zīmi, kādu vēstuli no tās brīnišķīgās bērnības
pasaules, kas bija nogrimusi uz visiem laikiem – kaut viņi to nezināja. Bērni
bija pārliecināti, ka kādu dienu pēc tiem ieradīsies tēvs un māte. Viņi lūkojās
ūdeņos, gaidot, kad Vaskars no zivs atkal pārvērtīsies par cilvēku un aizvedīs
viņus mājup.
Sirdī viņi juta savādu smeldzi, tādas
kā tāluma sāpes.
Kamēr šīs jūtas bija dzīvas, dzīva bija
arī Atlantīda.
Atlantīda, kāda tā ir.